Dievu komplekss terapijas konsultēšanā

Dievu komplekss terapijas konsultēšanā

Abstract:

Ko no jums sagaida jūsu pacients (klients)? Viņu dzīvē valda satraukums, problēmas paceļas no debesīm un piezemējas tieši pie viņu kājām, un viņiem ir vajadzīgas atbildes. Šeit terapeits riskē kļūt par visu viņam, tēva figūru, seksuālo objektu, biktstēvu, padomdevēju un, galvenais, vienīgo cilvēku, kurš viņu ir patiesi uzklausījis un sapratis! Šajā rakstā mēs izpētīsim draudus gan terapeitiem, gan klientiem, kad abas puses sāk uztvert terapeitu kā Dievu – kurš visu zina – visu redz – visu saprot, būtni, kas ar burvju burvju palīdzību noņems visas šīs briesmīgās jūtas un atstās aiz sevis labi pielāgotu laimīgu cilvēku.

Ievads:

Kopš terapeitu darbības sākuma 19. gadsimta sākumā pacienti ir dievinājuši savus ārstus kā īpašus starp visiem viņiem zināmajiem cilvēkiem, vīriešiem vai sievietēm, tas nav svarīgi, bet bezspēcīgo attiecību struktūrai vareno valdzināšanā. Freids un citi atzina, ka pacienti bieži nodod savas trūcīgās jūtas terapeitam (konsultantam) mīlestības objekta veidā. Vairums pēc kāda laika terapijā atklāj, ka viņu jūtas pret terapeitu mazinās līdz cieņai vai rūpēm, bet ne tik intensīvi kā pirmajās sesijās. Šī zvana formas emociju diagramma parāda agrīnu neuzticēšanos atkarībai, iespējams, līdzatkarību un visbeidzot atraušanos no aprūpētāja uz neatkarīgu, pašatbalstošu prāta stāvokli. Protams, šie paši terapeiti ir atzinuši, ka atkarība darbojas apgrieztā veidā pretpārnesē, kur terapeits kļūst atkarīgs no pacienta (klienta) un pārdzīvo atslāņošanos ar bažām un kā zaudējumu.

Lai terapeiti varētu tikt galā ar problēmu, sabiedrības gadu gaitā ir izstrādājušas sarežģītus noteikumus, kas izteikti kā uzvedības robežas (ētika). Šajos noteikumos terapeitam ir jāapzinās pārnešana abos virzienos un jārisina situācija, maigi noraidot un pārliecinot klientu, ka šīs sajūtas ir normālas un pāries. Tomēr daudziem terapeitiem un klientiem šīs intensīvās emocionālās sajūtas ne vienmēr izzūd, un ētiskās robežas pārkāpj terapeits, kurš ļauj viņu nepieciešamībai pēc pielūgsmes un dievam līdzīgas ārstēšanas aptumšot viņu spriedumu par pacienta labklājību un turpmāko ārstēšanu.

Dievam patīk pielūgsme

Kas liek terapeitam tik viegli ieslīgt Dieva kompleksā? Viena definīcija ir tāda, ka pašam terapeitam jau no bērnības ir trūcīga personība. Kur, iespējams, no lielas brāļu un māsu ģimenes, kur vecākiem jādalās ar pieejamo mīlestību – kur sacensība par uzmanību bieži vien izraisa vilšanos un vientulības sajūtu pat mājās, ko ieskauj citi. Kā pieaugušie viņi bieži meklē cilvēkus, kuri dodas dabā, lai apmierinātu savu vajadzību pēc uzmanības, kuras bērnībā diemžēl pietrūka. Tātad, saskaroties ar vērīgu klientu, terapeits var pieķert sevi barošanai no viņu mīlošās pielūgsmes un baudīt klienta uzmanību, pielūgsmi, kas ļauj terapeitam justies spēcīgam, mīlētam un, galvenais, vajadzīgam.

Otra joma ir terapeita pašcieņa. Terapeitam var šķist, ka viņš neatbilst saviem profesionālajiem standartiem, ka viņš pieviļ savus klientus zināšanu un profesionalitātes trūkuma dēļ, un tāpēc viņš pastāvīgi meklē klientus, kas viņus ar savu dievbijību pārliecinās, ka viņi dara labu darbu. ka viņiem izdodas justies labāk. Terapeits pastāvīgi uzdod klientam tādus jautājumus kā "Vai jūs jūtaties labāk?", "Vai lietas ir uzlabojušās?" un "Vai šī sesija jums palīdz?" Tie visi ir īsti jautājumi, kas katram terapeitam ik pa laikam būtu jāuzdod, lai pārbaudītu vai novērtētu progresu, taču pārāk bieža to uzdošana var norādīt, ka terapeits meklē atzinību vai uzslavu par līdz šim paveikto darbu. Citiem vārdiem sakot, viņi vēlas dzirdēt, ka viņi dara labu darbu klienta labā. Šeit var stiprināt terapeita pašcieņu un palīdzēt viņam turpināt ārstēt klientus ar jaunatklātu pašapziņu. Tomēr šī pārliecība ir tikai īslaicīga, jo laika gaitā atkal parādās šaubas par sevi, un klientam ir nepieciešama papildu pārliecība, lai atgrieztu ego tā dievišķajos augstumos. Ja konkrēts klients nepārtraukti slavē terapeitu, tad terapeits savukārt rada vajadzību pēc šī klienta, kas liek viņam turpināt ārstēšanu. Lai to panāktu, terapeits nemitīgi meklē jaunus iemeslus, kā turpināt nodarbības nevis klienta, bet gan savu vajadzību dēļ.

Trešā joma ir profesionālais snobisms, šeit terapeitam jāsaglabā laba reputācija, vajadzība pēc atzinības gan no klienta kā eksperta, gan apbrīnojošās sabiedrības puses par viņa izcilo darbu vai sasniegumu. Šeit terapeits kļūst par konsultēšanas procesa centru, augstprātīgs savā dievišķajā statusā kolēģu vidū un sabiedrībā. Šī bīstamā sevis cildināšana var novest pie vieglprātības no pacientu puses, kuri uzskata, ka šī persona ir visu zinošais Dievs, kas rūpējas par viņu vajadzību ārstēties pie labākajiem — tas, kuram ir izcila reputācija vienaudžu vidū — terapeits, kuru ir grūti satikt (norunāt tikšanos), jo viņi ir tik aizņemti un pieprasīti. Protams, tam pašam terapeitam ir jāmaksā vislielākā maksa, un tāpēc klients uztver, ka viņš saņem vislabāko, jo viņš maksā visvairāk.

Krīzes lamatas

Ikviens terapeits apzinās pārneses un pretpārneses lamatas un, neskatoties uz šīm zināšanām, var tikt ierauts neveselīgā situācijā, pat nezinot, kas notiek, līdz iestājas krīze, kurā pacients un terapeits satiekas emocionālās bezdibeņa krustcelēs, kur tiek pieņemti lēmumi par terapijas turpināšanu, klusi tiek uzskatīta par pašu emociju atdalīšanu un atdalīšanu. Šajā situācijā terapeitam ir grūts uzdevums labot attiecības, vai nu regulējot savu reakciju uz klientu, vai iesakot klientam apmeklēt jaunu terapeitu. Taču terapeitam, kurš ir atkarīgs no klienta uzmanības, tas ir grūts lēmums – sūtīt prom tieši to cilvēku, kurš viņam sniedz vajadzību, kuru viņš arī piesaistīja. Dažiem terapeitiem ir arī citas bažas, piemēram, atklāsme, profesionāla sūdzība, nejauša ģimenes iejaukšanās vai pārliecības krīze savām konsultēšanas prasmēm. Tas var izraisīt reakciju uz bailēm, kas ietekmē citu klientu sesijas un rezultātus. Emocionālās krīzes terapeits nevar efektīvi palīdzēt klientiem, ja viņiem vairāk rūp sava labklājība, nevis pacienta labklājība.

Rezultāti

Vai tas ir tik pārsteidzoši, ka mums kā terapeitiem mīlestība un uzmanība ir vajadzīga mazāk nekā jebkuram citam, lai vajadzības tiktu apmierinātas, lai justos citu vēlami un novērtēti? Tāpēc nav pārsteidzoši, ka, ja tiek dota iespēja justies pielūgtiem dievam līdzīgā veidā, tik daudzi terapeiti atkrīt no žēlastības un iekrīt varoņu pielūgšanas slazdā, ko veic tieši tie klienti, par kuriem viņiem būtu jārūpējas un jāpalīdz viņiem augt, tikt galā ar savām (klientu) reālās dzīves problēmām un virzīties uz priekšu, lai tiktu galā ar dzīvi.

Šai pārnešanas parādībai nav viegla risinājuma, un piedāvāt vienkāršu rokasgrāmatu, lai izvairītos no situācijas, būtu veltīgi, jo katrai situācijai ir atšķirīga dinamika, kas katram terapeitam ir jārisina un jārisina pēc iespējas profesionāli. Tomēr būtu negodīgi nenorādīt uz dažiem acīmredzamiem īkšķa noteikumiem terapeitiem, kuri padodas Dieva pielūgsmei, vismaz pārdomām.

Tiklīdz jūs kā terapeits saprotat, ka robežas ir pārkāptas, vispārīga diskusija ar profesionālu kolēģi var palīdzēt apstiprināt viņa personīgo skatījumu uz sevi un skarto klientu. Otrkārt, terapeitam vajadzētu apsvērt iespēju šķirties no klienta un tādējādi izbeigt neveselīgo situāciju, iesakot citu terapeitu (parasti tā paša dzimuma kā klients). Treškārt, ja pārnešana ir vienpusēja (no klienta puses), tad izskaidrojot klientam viņu jūtu iemeslus pret terapeitu un to, kā konsultēšanā apgrieztu zvana emociju modeli var uzskatīt par veselīgu progresu terapeita seansu posmos ceļā uz dziedināšanas procesu beigās. Šī savstarpējā cieņa ir daudz veselīgāks iznākums nekā dievam līdzīga pielūgšana, kas faktiski var ietekmēt ārstēšanas iznākumu. Pieņemot nostāju “I’m OK – Your OK”, ka ir jāapmierina abas nodošanā iesaistītās puses un jāatzīst šīs vajadzības, taču labas ētikas prakses robežās. Ceturtkārt, atzīstiet, ka klienta novērtējums par savu darbu ir vērtīgs atalgojums, taču šai uzslavai ir robežas, kas ir jāiekrāso ar reālismu attiecībā uz terapeita lomu konsultēšanā, nevis kā klienta pielūgsmes dievību.

Secinājums:

Es sāku šo eseju, lai brīdinātu terapeitus par pārneses slazdiem un to, kā klienti tevi dievina un nedabiski augstu vērtē, var izraisīt atkarību. Ka visiem cilvēkiem, ne tikai terapeitiem, ir dabiski meklēt mīlestību, apmierināt vajadzības un justies vēlamiem. Tomēr terapeiti ir unikāli mūsu sabiedrībā ar to, ka viņiem ir jāuzticas robežu un profesionālo standartu ievērošanai, sniedzot ārstēšanu neaizsargātiem klientiem, kuriem bieži vien ļoti nepieciešamas atbildes uz viņu problemātiskās dzīves gaisotni, uzticības, cieņas un cilvēcības gaisotnē, no kuras var sagaidīt maģiju no klienta, bet reālisms un patiess atbalsts un izpratne ir īstā klienta maģija, ko terapija piedāvā.

BEIGAS…

Alternatīvā praktizējošā psihoterapija

Labākā vieta, kur atrast alternatīvo praktizētāju psihoterapiju, ir mūsu bezmaksas alternatīvo praktizētāju katalogā. Lai skatītu visus alternatīvās psihoterapijas praktiķus, lūdzu, noklikšķiniet šeit.