Klimata konferenču loma: panākumi un neveiksmes
Klimata konferenču loma: panākumi un neveiksmes
Pieaugošās bažas par klimata izmaiņām un to neskaitāmo ietekmi klimata konferenču loma ir kļuvusi par svarīgu platformu zinātniskām diskusijām, politiskām sarunām un rīcības plānu noteikšanai globālās sasilšanas apkarošanai. Gadu gaitā šajās konferencēs ir sasniegti abi ievērojamie panākumi un pieņemtas rūgtas kļūmes. Šajā rakstā tiks apskatīta klimata konferenču loma un to galvenie panākumi un panākumi, lai sniegtu visaptverošu priekšstatu par to, cik lielā mērā viņi ir veicinājuši vai kavējuši cīņu pret klimata izmaiņām.
Klimata konferenču vēsture
Klimata konferenču vēsture sākās 70. gados, kad zinātnieki sāka atzīt globālo sasilšanu un siltumnīcas efektu kā nopietnu draudu globālajai ekosistēmai. Pirmā starptautiskā konference par klimata pārmaiņu sekām notika Ženēvā 1979. gadā un lika pamatus vēlākām globālām sanāksmēm.
No pirmās ANO klimata konferences, kas atrada IPCC
Pirmā ANO klimata konference (t.i., UNCC: Apvienoto Nāciju Organizācijas klimata pārmaiņu konference) notika vācu Berlīnē 1995. gadā. Bija "Berlīnes pilnvaras", kas uzsvēra nepieciešamību veikt nepārtrauktas sarunas, lai ierobežotu siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Divus gadus vēlāk, 1997. gadā, šīs sarunas noveda pie Kioto protokola parakstīšanas, kas nosaukts pēc Japānas pilsētas, kurā notika konference.
1988. gads bija arī ievērojams, ko uzskata par Klimata pārmaiņu starpvaldību paneļa (IPCC) dzimšanas gadu. Šai komitejai, kuru ierosināja ANO, ir uzdevums novērtēt pašreizējo zinātnes stāvokli par klimata izmaiņām un attīstīt sekas un riskus, kā arī iespējamās pielāgošanas un samazināšanas stratēģijas.
Klimata konferenču galvenie panākumi
Klimata konferences ir veicinājušas izpratni par nepieciešamību pēc pasākumiem apkarot klimata pārmaiņas un ir sagatavojušas dažus svarīgus starptautiskus nolīgumus.
Kioto protokols
Viens no lielākajiem panākumiem klimata konferenču vēsturē bija Kioto protokols, kas tika pieņemts 1997. gadā. Tas bija pirmais starptautiskais nolīgums, lai definētu juridiski saistošus mērķus emisiju samazināšanai rūpnieciski attīstītajās valstīs. Līdz 2020. gadam jums vajadzētu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 5%, salīdzinot ar 1990. gada vērtībām.
Parīzes līgums
Nākamais svarīgais rezultāts bija Parīzes nolīgums, kas tika pieņemts 2015. gadā 21. klimata konferencē (COP21). Mērķis ir ierobežot globālo sasilšanu līdz krietni zem 2 ° C, ja iespējams, līdz 1,5 ° C, salīdzinot ar iepriekšēju rūpniecisko vecumu. To parakstīja 195 valstis un integrē gan rūpniecības, gan jaunattīstības valstis.
Klimata konferenču neveiksmes un izaicinājumi
Neskatoties uz minētajiem panākumiem, klimata konferences nav palikušas bez ievērojamām problēmām un neveiksmēm.
nekonsekventa līdzdalība un apņemšanās
Galvenā problēma ir nekonsekventa līdzdalība un galveno dalībnieku apņemšanās. Piemēram, Donalda Trumpa valdība 2017. gadā paziņoja, ka Amerikas Savienotās Valstis - viena no pasaules lielākajām siltumnīcefekta gāzu emitentiem - atstās Parīzes līgumu.
Neatbildības trūkums
Vēl viena problēma ir atbildības trūkums par daudziem nolīgumiem. Parīzes nolīgums, kaut arī galvenais panākums, lielā mērā balstās uz brīvprātīgu valstu ieguldījumu, lai samazinātu viņu emisijas, kas varētu ierobežot līguma efektivitāti.
Fazit
Klimata konferencēm ir izšķiroša loma globālā dialoga veicināšanā un darba kārtības noteikšanā attiecībā pret klimata izmaiņām. Viņi ir radījuši dažus ievērojamus sasniegumus, piemēram, Kioto protokolu un Parīzes līgumu. Tomēr, neskatoties uz šiem panākumiem, joprojām pastāv ievērojamas problēmas, piemēram, galveno valstu nekonsekventa līdzdalība un nolīgumu saistīšanās trūkums. Šīs problēmas jārisina turpmākajās klimata konferencēs, lai panāktu spēcīgāku un efektīvāku vienprātību cīņā pret klimata izmaiņām.
Kommentare (0)