Klimata konferenču loma: panākumi un neveiksmes

Klimata konferenču loma: panākumi un neveiksmes

Pieaugot bažām par klimata pārmaiņām un to neskaitāmajām sekām, klimata konferenču loma ir kļuvusi par nozīmīgu platformu zinātniskām diskusijām, politiskām sarunām un rīcības plānu izstrādei globālās sasilšanas apkarošanai. Gadu gaitā šajās konferencēs ir bijuši gan ievērojami panākumi, gan rūgtas neveiksmes. Šajā rakstā tiks apspriesta klimata konferenču loma un to galvenie panākumi un neveiksmes, lai sniegtu visaptverošu priekšstatu par to, cik lielā mērā tās ir veicinājušas vai kavējušas cīņu pret klimata pārmaiņām.

Klimata konferenču vēsture

Klimata konferenču vēsture sākas 20. gadsimta 70. gados, kad zinātnieki sāka atzīt globālo sasilšanu un siltumnīcas efektu par nopietnu apdraudējumu pasaules ekosistēmai. Pirmā starptautiskā konference par klimata pārmaiņu ietekmi notika Ženēvā 1979. gadā un lika pamatu vēlākām globālām sanāksmēm.

No pirmās ANO klimata konferences līdz IPCC dibināšanai

Pirmā ANO klimata konference (UNCC: Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konference) notika Berlīnē, Vācijā, 1995. gadā. Šeit radās “Berlīnes mandāts”, kas uzsvēra nepieciešamību veikt pastāvīgas sarunas par siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanu.

Divus gadus vēlāk, 1997. gadā, šo sarunu rezultātā tika parakstīts Kioto protokols, kas nosaukts Japānas pilsētas vārdā, kurā notika konference.

Ievērojams bija arī 1988. gads, kas tiek uzskatīts par Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) dzimšanas gadu. Šīs ANO iniciētās institūcijas uzdevums ir novērtēt pašreizējo zinātnes stāvokli par klimata pārmaiņām un izstrādāt ietekmi un riskus, kā arī iespējamās pielāgošanās un seku mazināšanas stratēģijas.

Klimata konferenču galvenie panākumi

Klimata konferences ir palīdzējušas palielināt izpratni par nepieciešamību rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, un ir noslēgušas dažus nozīmīgus starptautiskus nolīgumus.

Kioto protokols

Viens no lielākajiem panākumiem klimata konferenču vēsturē bija Kioto protokols, kas tika pieņemts 1997. gadā. Tas bija pirmais starptautiskais līgums, kas noteica juridiski saistošus emisiju samazināšanas mērķus rūpnieciski attīstītajām valstīm. Līdz 2020. gadam tām būtu jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas vidēji par vismaz 5 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

Parīzes nolīgums

Nākamais nozīmīgais iznākums bija Parīzes nolīgums, kas tika pieņemts 21. ANO Klimata pārmaiņu konferencē (COP21) 2015. gadā. Nolīguma mērķis ir ierobežot globālo sasilšanu krietni zem 2°C, ja iespējams, līdz 1,5°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu. To parakstīja 195 valstis, un tajā ir iekļautas gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis.

Klimata konferenču neveiksmes un izaicinājumi

Neskatoties uz minētajiem panākumiem, klimata konferences nav bijušas bez ievērojamiem izaicinājumiem un neveiksmēm.

Nekonsekventa līdzdalība un iesaistīšanās

Galvenā problēma ir galveno ieinteresēto personu nekonsekventa līdzdalība un iesaistīšanās. Piemēram, 2017. gadā Donalda Trampa administrācija paziņoja, ka ASV – viena no pasaulē lielākajām siltumnīcefekta gāzu emisijām – izstāsies no Parīzes vienošanās.

Apņemšanās trūkums

Vēl viena problēma ir tā, ka daudzi līgumi nav saistoši. Lai gan Parīzes nolīgums ir galvenais panākums, tas lielā mērā ir atkarīgs no valstu brīvprātīgām iemaksām, lai samazinātu emisijas, kas varētu ierobežot nolīguma efektivitāti.

Secinājums

Klimata konferencēm ir izšķiroša nozīme globālā dialoga veicināšanā un rīcības darba kārtības noteikšanā klimata pārmaiņu jomā. Tie ir panākuši dažus ievērojamus sasniegumus, piemēram, Kioto protokolu un Parīzes nolīgumu. Tomēr, neskatoties uz šiem panākumiem, joprojām pastāv nozīmīgas problēmas, piemēram, galveno valstu nekonsekventā līdzdalība un saistošu nolīgumu trūkums. Šie jautājumi ir jārisina nākamajās klimata konferencēs, lai panāktu spēcīgāku un efektīvāku vienprātību cīņā pret klimata pārmaiņām.