Homeopātija: principi un pielietojumi naturopātijā

Homeopātija: principi un pielietojumi naturopātijā

Naturopātijas pasaulē homeopātija ieņem aizraujošu stāvokli, par kuru bieži tiek apspriests. Raksturīgs ar maksimumu, "līdzīgu var dziedināt līdzīgi", sola šo gadsimtu ārstniecisko mākslu maigi aktivizēt ķermeņa pašpārbaudes spējas. Šis raksts ne tikai apgaismo homeopātijas vēsturiskās saknes un teorētiskos pamatus, bet arī koncentrējas uz tā praktisko pielietojumu un ar to saistīto pieredzi. Vēl viena uzmanība tiek pievērsta zinātniskajai diskusijai: kā ir ar jūsu efektivitātes pierādījumiem mūsdienu pētniecības ainavā? Homeopātija atrodas spriedzes jomā starp tradicionālajām dziedināšanas zināšanām un uz pierādījumiem balstītām medicīnām - fakts, kas padara viņu apsvērumus vēl atbilstošāku. Dodieties atklāšanas ceļojumā, izmantojot homeopātijas principus un pielietojumu naturopātijā un atklājiet šīs īpašās medicīnas formas nozīmi šodien.

Homeopātijas pamati: vēsturiskā attīstība un teorētiskās koncepcijas

Homeopātiju 18. gadsimta beigās dibināja vācu ārsts Samuels Hahnemans. Viņa atklājums ir balstīts uz "Similia Similibus Curentur" vai "līdzīgu principu var dziedēt līdzīgas lietas". Hahnemann postulēja, ka viela, kas veselam cilvēkam var izraisīt noteiktus simptomus, arī spēj izārstēt līdzīgus simptomus slimam cilvēkam, ja to ievada izteikti atšķaidīta formā.

Homeopātisko līdzekļu ražošana notiek pēc īpaša atšķaidīšanas un kratīšanas procesa, kas pazīstams kā potenciācija. Izejvielu atšķaida vairākos soļos un enerģiski satricina ar katru soli. Šī metode ir paredzēta, lai pārnestu un pastiprinātu izejmateriāla "garīgo un dinamisko spēku". Homeopātiskos preparātus parasti ražo dažādās potencēs, kas norāda atšķaidīšanas līmeni, piem. D6, C30, M (1000).

Homeopātijas teorētiskie jēdzieni, jo īpaši vitalitātes, pastiprināšanas un individualizēto narkotiku ievēlēšanas idejas, ir pretstatā pierādījumiem balstītas medicīnas pamatam un farmakoloģiskajam darbības veidam, kā tas ir zināms parastajā medicīniskajā izpratnē. Ideja par vitalitāti, ko var ietekmēt homeopātiski līdzekļi, kā arī ārkārtīgi atšķaidītu vielu ietekme, kas bieži vairs nesatur izejmateriāla molekulas, var būt zinātniski pretrunīgas un nav izskaidrotas saskaņā ar fizikas vai ķīmijas principiem.

• Radīšana: 18. gadsimta beigās Samuels Hahnemans.
• Pamatprincips: "Similia similibus curentur" (līdzīgas lietas var dziedēt ar līdzīgu).
• Ražošana: pastiprināšana, atšķaidot un kratot.
• Teorētiskie jēdzieni: vitalitāte, potenciācija, individuālas narkotiku vēlēšanas.

Homeopātijas piemērošana ir stingri balstīta uz individuālo līdzekļu izvēli, kas notiek pēc visaptverošas pacienta slimības vēstures. Šis pacienta individuālo simptomu un īpašību apsvērums vidējā vēlēšanās atšķir homeopātiju no daudzām citām ārstēšanas metodēm.

Efektivitātes un kritiskas apsvēruma pierādījums: pašreizējās pētniecības situācijas analīze

Homeopātijas efektivitāte ir pretrunīgi vērtēta tēma medicīnas aprindās. Kaut arī atbalstītāji attiecas uz individuāliem panākumu ziņojumiem un "līdzības" teoriju, kritiķiem ir nepieciešami zinātniski pamatoti pierādījumi ar randomizētiem, kontrolētiem pētījumiem. Pašreizējā pētniecības situācija parāda jauktu ainu par homeopātisko ārstēšanas metožu efektivitāti.

Vairākas metaanalīzes un sistemātiski pārskati ir mēģinājuši novērtēt homeopātijas efektivitāti. Viena no pazīstamākajām metaanalīzēm, kas publicētas 2005. gadā “Lancet”, salīdzināja 110 placebo kontrolētus homeopātijas pētījumus ar 110 parasto medicīnisko pētījumu. Analīze tika secināta, ka homeopātiskā ārstēšana nav efektīvāka par placebos. Citā pārskatā no 2015. gada "Cochrane sistemātisko pārskatu datu bāzē" tika pārbaudīti homeopātiskie līdzekļi astmas ārstēšanai un neatrada pārliecinošus pierādījumus par efektivitāti, kas pārsniedz placebo efektu.

Šos rezultātus atbalsta lielākā daļa zinātņu aprindas. Piemēram, Nacionālā veselības un medicīnas pētījumu padome (NHMRC) Austrālijā 2015. gadā publicēja visaptverošu homeopātijas novērtējumu. Balstoties uz vairāk nekā 1800 pētījumu analīzi, tika atklāts, ka nav ticamu pierādījumu, ka homeopātija ir efektīva ārpus placebo efektiem.

Neskatoties uz šīm zinātniskajām atsauksmēm, homeopātija joprojām ir iecienīta noteiktā pacientu grupā, kas daļēji ir saistīta ar personīgo ticību ārstēšanai un vēlmei pēc alternatīvām dziedināšanas metodēm. Tomēr kritiķi apgalvo, ka homeopātijas izmantošana kā noteikta ārstniecības metožu aizstāšana var izraisīt nepieciešamās medicīniskās aprūpes kavēšanos.

• 2005 metaanalīze ("Lancet"): parāda, ka homeopātija nav efektīvāka par placebos.
• 2015 Cochrane Review : Nav pārliecinošu pierādījumu par homeopātijas efektivitāti astmā ārpus placebo efektiem.
• NHMRC ziņojums 2015 : nav ticamu pierādījumu par homeopātijas efektivitāti.

Zinātnieki un medicīnas speciālisti aicina veikt turpmākus augstas kvalitātes pētījumus, lai spētu izdarīt galīgus secinājumus par homeopātijas efektivitāti. Līdz tam homeopātijas piemērošana un pieņemšana joprojām ir personīgs lēmums, ko ietekmē dažādi faktori, ieskaitot individuālos uzskatus un pieredzi.

Homeopātijas piemērošanas jomas naturopātijā: pacienta praktiski piemēri un pieredze

Naturopātijas jomā homeopātiju izmanto dažādiem simptomiem. Visizplatītākās uzklāšanas jomas ir akūti apstākļi, piemēram, saaukstēšanās, gripa, drudzis, ievainojumi, kā arī hroniskas ciešanas, piemēram, ādas slimības, alerģijas, migrēnas, miega traucējumi, psiholoģiskas ciešanas, piemēram, trauksme un depresija, kā arī bērnu slimības.

• saaukstēšanās un gripa : homeopātija piedāvā dažādus līdzekļus, piemēram, oscilokokinumu vispārējam atbalstam vai specifiskākam, piemēram, Belladonna ar augstu drudzi un pēkšņu sākumu.
• Traumas : Arnica traumu rezultātā bieži izmanto sasitumiem, pietūkumam un iekaisumam.
• Ādas slimības : sērs sausai ekzēmai vai grafīti mitrā ekzēmā.
• alerģijas : histamineum hidrohloricum var izmantot alerģijas simptomu mazināšanai.
• migrēnas : Belladonna vai Bryonia, atkarībā no migrēnas specifiskajiem simptomiem un izraisītājiem.
• Miega traucējumi : Coffea cruda bezmiegā vai domas plūsmā.

Pacientu pieredze ļoti atšķiras, daži ziņojumi par būtisku simptomu mazināšanu un viņu dzīves kvalitātes uzlabošanos, bet citi neatrodas atšķirības. Pareiza homeopātiskā līdzekļa izvēle ir būtiska, un tā ir izgatavota, pamatojoties uz precīzu simptomalīzi.

Galvenais homeopātijas princips ir terapijas individualizācija, kas nozīmē, ka divi cilvēki ar vienu un to pašu slimību var saņemt atšķirīgus līdzekļus atkarībā no to specifiskajiem simptomiem un viņu konstitūcijas. Šai pieejai ir nepieciešama detalizēta slimības vēsture, izmantojot pieredzējušu homeopātu.

Zinātniskie pētījumi par homeopātijas efektivitāti joprojām ir debašu priekšmets. Kaut arī daži pētījumi nosaka pozitīvu ietekmi, kas pārsniedz placebo efektu, citiem trūkst metodoloģiskas stingras vai reproducējamības. Pasaules Veselības organizācija (PVO) iesaka homeopātiskai ārstēšanai neizmantot nopietnas slimības, piemēram, tuberkulozi, HIV/AIDS, malāriju un citus līdzīgus apstākļus kā vienīgais terapijas veids.

Visbeidzot, var apgalvot, ka homeopātija, neskatoties uz pretrunīgi vērtētajām debatēm par tās efektivitāti, notiek fiksētā vietā naturopātijā. Homeopātijas vēsturiskā attīstība un pamatprincipi piedāvā dziļu ieskatu sarežģītajās teorijās, kas ir aiz šīs prakses. Kaut arī kritiskās balsis norāda uz zinātniski pamatotu efektivitātes pierādījumu trūkumu, lietotāji ziņo par pozitīvu pieredzi dažādās lietošanas jomās. Joprojām ir svarīgi sekot līdzi pašreizējai pētniecības situācijai un apsvērt homeopātiju kā daļu no holistiskas terapijas pieejas, kurā tiek ņemtas vērā individuālās pacienta vajadzības. Naturopātiskajā praksē terapijas panākumu gūšanai ir svarīgi gan atklāts dialogs starp pacientu, gan terapeitu, kā arī kritiska pieejamo ārstēšanas metožu pārbaude. Homeopātijas nākotne naturopātijā būs ievērojami atkarīga no tā, cik lielā mērā ir iespējams zinātniski reģistrēt to pielietojumu un padarīt to principus pārredzamus.

avoti un turpmākā literatūra

Atsauces

• Hahnemann, S. (1810). Ārstniecības mākslas organons. Köthen: Samuels Hahnemans. Pamata traktāts par homeopātijas principiem.
• Schmidt, J. M. (2007). Homeopātija: pierādījumi. Homeopātijas zinātniski efektivitāte pierāda. Štutgarts: Haug Verlag. Detalizēts skats uz zinātniskiem pierādījumiem par homeopātijas efektivitāti.

Pētījumi

• Mathie, R. T., et al. (2017). Randomizēti placebo kontrolēti individualizētas homeopātiskās ārstēšanas pētījumi: sistemātisks pārskats un metaanalīze. Sistemātiski pārskati, 6 (1), 213. gads. Visaptveroša pētījumu metaanalīze par atsevišķu homeopātisko ārstēšanu.
• Shang, A., et al. (2005). Vai homeopātijas placebo efektu klīniskā ietekme? Homeopātijas un allopātijas pētījumu salīdzinošais pētījums. Lancet, 366 (9487), 726-732. Homeopātiskās procedūru salīdzinājums ar placebo efektiem un alopātisko ārstēšanu.

Papildu literatūra

• Ernsts, E. (2002). Sistemātisks sistemātisku homeopātijas pārskatu pārskats. Britu žurnāls par klīnisko farmakoloģiju, 54 (6), 577-582. Metaanalīzes analīze par homeopātiju, kas parāda zinātnisko diskusiju par efektivitāti.
• Hahn, R. G. (2013). Homeopātija: apvienotu klīnisko datu metaanalīzes. Papildu medicīnas izpēte, 20 (5), 376-381. Homeopātijas klīnisko datu apkopošana un analīze.
• Walach, H., & Jonas, W. B. (2004). Pētniecības metodes papildinošajā medicīnā. Štutgarts: Schattauer Verlag. Papildu medicīnā izmantoto pētījumu metožu pārskats, ieskaitot homeopātiju.