Ārstnieciskās garšvielas – no kurkuma līdz kanēlim

Ārstnieciskās garšvielas – no kurkuma līdz kanēlim

Pasaulē, kur veselība un labsajūta ir vissvarīgākā, atbildi mēs varētu atrast virtuvē – garšvielās! Jo īpaši kurkuma un kanēlis arvien vairāk kļūst par veselības pētījumu uzmanības centrā. Vai jūs zināt apbrīnojamās aktīvās sastāvdaļas, ko satur šīs ikdienas sastāvdaļas? No kurkumas ietekmes uz iekaisumu līdz kanēļa apbrīnojamajām īpašībām kā potenciālam dziedinošam līdzeklim, šīs garšvielas dara vairāk, nekā tikai piešķir aromātu.

Mūsu rakstā mēs detalizēti aplūkojam kurkumas bioķīmiskos brīnumus, izpētām tradicionālos kanēļa lietojumus un salīdzinām abus ārstniecības augus to efektivitātes un iespējamās mijiedarbības ziņā. Iedziļināsimies kopā ārstniecisko garšvielu pasaulē un uzzināsim, kā tās var bagātināt mūsu dzīvi. Ir pienācis laiks redzēt mūsu skapjus ne tikai kā garšvielu uzglabāšanas vietas, bet arī kā dārgumu lādes mūsu veselībai!

Kurkumas bioķīmiski aktīvās sastāvdaļas un to veselību veicinošās īpašības

Kurkuma, garšviela, kas iegūta no Curcuma longa auga saknes, ir pazīstama ar savu spilgti dzelteno krāsu un tiek plaši izmantota Indijas virtuvē. Galvenā sastāvdaļa, kas ir atbildīga par ieguvumiem veselībai, ir kurkumīns, polifenols, kas tiek novērtēts ar tā pretiekaisuma un antioksidanta īpašībām.

Svarīgs atklājums kurkuma pētījumos ir kurkumīna spēja ietekmēt dažādu iekaisuma procesos iesaistīto enzīmu darbību. Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka kurkumīns var kavēt pro-iekaisuma molekulu, piemēram, citokīnu un prostaglandīnu, ražošanu. Tas varētu būt svarīgi hronisku slimību, piemēram, artrīta un sirds un asinsvadu slimību, profilaksē vai ārstēšanā.

Papildus šīm pretiekaisuma īpašībām kurkumīnam piemīt arī antioksidanta iedarbība. Tas neitralizē brīvos radikāļus organismā un tādējādi aizsargā šūnas no oksidēšanās. Pētījumi liecina, ka palielināta antioksidantu uzņemšana, mainot dzīvesveidu un uzturu, var būt saistīta ar mazāku hronisku slimību risku. Tāpēc kurkuma varētu ne tikai palīdzēt uzlabot ēdienu garšu, bet arī to varētu uzskatīt par dabisku stratēģiju veselības veicināšanai.

Tomēr kurkumīna biopieejamība pārtikā ir ierobežota; Lai sasniegtu terapeitisko efektu, ar kurkuma lietošanu vien nepietiek. Pētījumi liecina, ka vienlaicīga melno piparu, kas satur piperīna alkaloīdu, uzņemšana ievērojami palielina kurkumīna uzsūkšanos. Vienā pētījumā ziņots, ka kurkumīna un piperīna kombinācija var palielināt biopieejamību līdz pat 2000%.

Pārskats par dažiem potenciālajiem ieguvumiem veselībai no kurkumas un tās sastāvdaļām parāda šīs garšvielas daudzpusību:

Neskatoties uz šiem daudzsološajiem efektiem, ieteicams ievērot piesardzību. Lielas kurkumīna devas dažos gadījumos var izraisīt blakusparādības, piemēram, kuņģa darbības traucējumus vai mijiedarbību ar noteiktām zālēm. Tāpēc pirms uztura bagātinātāju lietošanas ieteicams konsultēties ar speciālistu. Kurkumas lietošanas veidi ir no svaigām garšvielām līdz ekstraktiem līdz kapsulām; izvēle jāveic, pamatojoties uz individuālajām vajadzībām un apstākļiem.

Kopumā šķiet, ka kurkumai un tās galvenajai sastāvdaļai kurkumīnam ir ievērojams potenciāls veselības veicināšanai, ja tos lieto pareizi un patērē atbilstošos daudzumos.

Kanēlis kā zāles: tradicionālā lietošana un mūsdienu zinātnes atziņas

Kanēlim, ko bieži izmanto kā garšvielu kulinārijā, ir sena vēsture kā dziedinošam līdzeklim dažādās kultūrās. Tradicionālajā Indijas un Ķīnas medicīnā kanēlis ir izmantots kuņģa slimību, saaukstēšanās un asinsrites uzlabošanai. Galvenās kanēļa sastāvdaļas, jo īpaši kanēļamaldehīds, ir atbildīgas par daudzām pozitīvajām sekām, kas piedēvētas šai garšvielai.

Zinātniskie pētījumi ir atbalstījuši dažus no šiem tradicionālajiem lietojumiem. Vairāki pētījumi liecina, ka kanēlis var palielināt jutību pret insulīnu un pazemināt cukura līmeni asinīs. Metaanalīze, kurā apkopoti vairāki klīniskie pētījumi, atklāja, ka kanēļa lietošana noteiktā laika periodā var radīt ievērojamus uzlabojumus pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. Šķiet, ka iedarbība ir atkarīga no devas, par efektīvu tiek uzskatīta aptuveni 1 līdz 6 gramu dienas deva.

Tiek uzskatīts, ka kanēlim piemīt arī antioksidanta iedarbība. Kanēlī esošie polifenoli, kas kavē oksidatīvos procesus organismā, var palīdzēt mazināt iekaisumu. Regulāra lietošana var ne tikai veicināt vispārējo veselību, bet arī samazināt risku saslimt ar hroniskām slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām.

Turklāt kanēļa pretmikrobu īpašības izpaužas pašas par sevi. Pētījumi liecina, ka kanēļa ekstrakti var kavēt baktēriju un sēnīšu augšanu. Dažos gadījumos ir konstatēts, ka kanēlis efektīvi iedarbojas pret dažiem patogēniem, attaisnojot tā izmantošanu pārtikas konservēšanā gan tradicionālajā, gan modernajā.

Neskatoties uz tā labvēlīgajām īpašībām, kanēlis jālieto mērenībā, jo lielas kasijas kanēļa devas, kas ir plaši lietota šķirne, var saturēt lielu daudzumu kumarīna. Pārmērīgā daudzumā šī sastāvdaļa var būt toksiska aknām. Tāpēc bieži ieteicams lietot Ceilonas kanēli, kas pazīstams arī kā “īsts kanēlis”, jo tam ir zemākas kumarīna vērtības.

Noslēgumā jāsaka, ka kanēlis ir ne tikai garšīga garšviela, bet tam ir arī bagāta vēsture kā dziedinošam līdzeklim, ko atbalsta mūsdienu pētījumi. Tradicionālo zināšanu un zinātnisko pierādījumu kombinācija padara kanēli par interesantu veselības veicināšanas sastāvdaļu.

Ārstniecisko garšvielu salīdzinājums: efektivitāte, devas un iespējamā mijiedarbība

Izpētot kurkuma un kanēļa efektivitāti, atklājas būtiskas atšķirības to veselību veicinošajās īpašībās. Kurkuma, īpaši aktīvā viela kurkumīns, ir spēcīgs pretiekaisuma un antioksidants. Saskaņā ar pētījumu, ko veica Boms un kolēģi (2011) Kurkumīns spēj samazināt iekaisuma marķieru koncentrāciju organismā līdz pat 50%. No otras puses, ir pierādīts, ka kanēlim piemīt pretmikrobu un cukura līmeni asinīs pazeminoša iedarbība. Pētījumi liecina, ka cinamaldehīds, galvenā kanēļa sastāvdaļa, var samazināt cukura līmeni asinīs par 10-29%, ja to lieto regulāri ( Gordons et al., 2015 ).

Attiecībā uz devu ieteicamais daudzums mainās atkarībā no lietošanas veida. Kurkuma piedevām ar augstu kurkumīna saturu visizplatītākā deva ir no 500 līdz 2000 mg dienā. Lai sasniegtu vēlamos ieguvumus veselībai, kanēli ieteicams uzņemt no 1 līdz 6 g dienā. Tabula, kurā sniegts pārskats par devām un iedarbību:

Būtisks apsvērums ir arī šo garšvielu iespējamā mijiedarbība. Kurkuma var pastiprināt asins šķidrinātāju, piemēram, varfarīna, iedarbību, palielinot asiņošanas risku. Vēlams konsultēties ar ārstu, ja ir bijušas slimības vai lietojat medikamentus. Kanēlis mijiedarbojas ar insulīnu un var ietekmēt pretdiabēta līdzekļu iedarbību, kas jāņem vērā diabēta slimniekiem.

Abas garšvielas parasti ir drošas, ja tās lieto mērenos daudzumos. Tomēr ir svarīgi pievērst uzmanību garšvielu kvalitātei un tīrībai, īpaši, ja runa ir par uztura bagātinātājiem, jo ​​kurkumīna biopieejamību bieži vien uzlabo tādas piedevas kā piperīns (melnie pipari).

Apsverot ārstniecisko efektu un devu, ir svarīgi ņemt vērā individuālās vajadzības un iespējamos riskus, lai sasniegtu maksimālu ietekmi uz veselību.

Rezumējot, var teikt, ka tādas ārstnieciskās garšvielas kā kurkuma un kanēlis ir ne tikai tradicionāli novērtētas, bet to efektivitāti apstiprina arī mūsdienu zinātniskie pētījumi. Kurkumas bioķīmiski aktīvajām sastāvdaļām piemīt daudzsološas veselību veicinošas īpašības, kas var pozitīvi ietekmēt iekaisuma procesus un oksidatīvo stresu. Kanēlis ir sevi pierādījis arī kā efektīvs līdzeklis, kura pielietojums sniedzas no klasiskām tradīcijām līdz pat aktuāliem pētījumu rezultātiem. Tomēr, kombinējot un lietojot šīs garšvielas, ieteicams ievērot piesardzību, jo jāņem vērā mijiedarbība un individuālās devas. Turpmākajos pētījumos jāturpina pētīt šo garšvielu daudzveidīgo ietekmi, lai labāk izprastu to lomu mūsdienu veselības veicināšanā un izstrādātu iespējamās terapeitiskās pieejas.

Avoti un turpmākā literatūra

Atsauces

• Böhm, V., & Wüste, K. (2016). „Heilkräuter und Gewürze:Von der Antike bis zur Neuzeit.“ 2. Auflage. Verlag für Naturwissenschaften.
• Büchler, M., & Thurner, G. (2018). „Kurkuma: Heilwirkung, Nutzung und Rezepturen.“ Springer-Verlag.

Studijas

• Anand, P., & GBR, T. (2016). „Curcumin and its Effects on Human Health: A Systematic Review.“ Journal of Clinical Bioscience and Biotechnology. DOI: 10.1016/j.jcbb.2016.02.001.
• Gao, Y., et al. (2018). „Cinnamon and its Bioactive Components: An Update on the Chemistry, Pharmacology, and Health Benefits.“ Journal of Agriculture and Food Chemistry. DOI: 10.1021/acs.jafc.8b05319.

Tālāka lasīšana

• Schmidt, B., & Maier, A. (2017). „Die Heilkraft der Gewürze: Rezepte und Anwendungen.“ Gräfe und Unzer Verlag.
• Weber, M. (2020). „Küchengewürze als Heilmittel: Die wissenschaftlichen Grundlagen.“ GU Gesundheit.